Lielākā daļa sieviešu sapņo par laimīgu ģimeni. Parasti viņas redz sev blakus jaunu, pievilcīgu un uzticamu vīrieti — bieži vien vienaudzi, ar kuru var veidot kopīgu dzīvi.
Taču dzīvē viss ne vienmēr notiek pēc mūsu iecerētā plāna — dažkārt blakus gadās cilvēks, kurš nav ne jauns, ne īpaši izskatīgs, bet gan pieredzējis, rūpīgs un ar dzīvē pārbaudītām vērtībām.
Nav jau brīnums, ka mēdz teikt – mīlestībai savi ceļi. Nereti sieviete apprecas ar vīrieti, kurš neatbilst ne viņas vecuma, ne izskata, ne sociālā statusa priekšstatiem. Un tomēr – viņa izvēlas būt tieši ar viņu.
Alenas stāsts ir spilgts piemērs tam, cik neparedzami var būt dzīves pavērsieni. Grūti pateikt, kādu vīru viņa savulaik iedomājās blakus sev, taču diez vai tās bija domas par sirmu mežsargu, kurš ir vairāk nekā trīsreiz vecāks.
Alena uzauga kā vienīgais bērns ģimenē. Meitene piedzima, kad mātei bija jau 42, bet tēvam — 56 gadi. Kad Alenai bija tikai trīs gadi, tēvs devās mūžībā. Viņam nebija iespējas piedzīvot, kā meita pieaug.
Alena, lai gan vēl maza, izauga ļoti atbildīga. Viņa centās visos iespējamos veidos atvieglot mātei dzīvi — gan ar palīdzību mājas darbos, gan ar izcilām sekmēm skolā. Viņas rūpes par māti bija nenovērtējamas, jo zināja, ka viņa ir vienīgā, kas palikusi no ģimenes. Alena ne tikai mācījās, bet arī saprata, cik svarīgi ir nest atbildību par māju, tāpēc viņa bieži centās būt par labu meitu, kas vienmēr palīdz.
Taču meitene piedzīvoja lielu zaudējumu – kad viņai bija 12 gadi, viņa zaudēja arī māti, lai gan sievietei bija tikai 55 gadi.
Vismaz kaut kur meitenei veicās – viņa nenonāca bērnunamā, jo par viņu rūpes uzņēmās radiniece, Marinas tante. Sieviete kādu laiku dzīvoja kopā ar meiteni, taču drīz bija jāatgriežas mājās, kur viņai bija sava ģimene.
Palikt dzīvot kopā ar Alenu vai paņemt viņu pie sevis tante diemžēl nevarēja. Tā nu meitene pamazām pierada pie dzīves vienatnē. Tante gan turpināja būt līdzās no attāluma – zvanīja gandrīz katru dienu, interesējoties, kā Alenai klājas, un pāris reizes gadā arī atbrauca ciemos.
Tieši šajā dzīves posmā Alena sāka biežāk sastapties ar kādu gados vecāku mežsargu vārdā Jānis, kurš izrādīja rūpes un sirsnību. Tajā laikā viņam jau bija 55 gadi, un viņš kļuva par sava veida atbalsta plecu jaunajai meitenei, vienmēr bija gatavs palīdzēt ar padomu vai vienkārši uzklausīt.
Viņš mēdza teikt: “Meitene dzīvo viena, bet ciematā ir dažādi cilvēki — ir tādi, kas palīdz, un ir arī tādi, kuru rīcība var nebūt labvēlīga.”
Pamazām Alena ļoti pieķērās gados vecākajam mežsargam un sāka viņu uztvert gandrīz kā ģimenes locekli. Jānis sniedza viņai atbalstu, tomēr neatcēla lielāko daļu uz viņas pleciem gulstošo pienākumu, jo uzskatīja, ka dzīvē būs svarīgi pašai iemācīties tikt galā ar sadzīviskām situācijām un ikdienas rūpēm.
Taču turpmākie notikumi Alenas dzīvē izvērtās negaidīti. Pieaugot, viņa saprata, ka pret Jāni jūt ko vairāk nekā tikai pateicību vai pieķeršanos, un nespēj iedomāties savu dzīvi bez viņa līdzās. Kad Alenai apritēja 19 gadi, viņi oficiāli kļuva par laulātu pāri.
Ciema iedzīvotāji un arī Alenas tante bija patiesi pārsteigti par šādu pavērsienu, taču ne viņu viedokļi, ne apkārtējo izbrīns nespēja ietekmēt Alenas un Jāņa izvēli — viņi bija pārliecināti par savām jūtām.
Alena kopā ar Jāni veiksmīgi rūpējās par mājām un saimniecību. Viņa nolēma palikt ciematā un neatstāt mīļoto, tāpēc pēc skolas beigšanas neizvēlējās studijas pilsētā. Pēc pāris gadiem viņu ģimeni papildināja dēliņš.
Šis notikums ģimeni tikai vēl vairāk satuvināja. Tagad Alenai ir 26 gadi, bet Jānis pavisam nesen atzīmēja savu 69. dzimšanas dienu.
Sieviete atzīst, ka kopdzīves laikā viņa nekad nav izjutusi 40 gadu vecuma starpību. Pēc viņas teiktā, viņi ar vīru vienmēr ir bijuši uz “viena viļņa”.
Vienīgais, kas Alenu nedaudz nomāc, ir vīra labsajūta – viņš gandrīz nemēdz iziet no mājas un nepiedalās mājsaimniecības darbos, tāpēc visi pienākumi gulstas tikai uz viņas pleciem.
Ko tu domā par šo stāstu? Dalies ar savu viedokli komentāros!
